 |
 Maršrutu kalkulators: |
| no: |
|
| līdz: |
|
|
|
|
Aptauja: |
| Kas, pēc Jūsu domām, vairumā gadījumu ir vainojams pie lielā cietušo skaita uz gājēju pārejām? |
| Bezatbildīgie gājēji |
| Pārgalvīgie autovadītāji |
| Neatbilstošas gājēju pārejas |
| |
|
 |
|
|
|
|
|
 Latvijas ceļu nozares vēsture |
Latvijas ceļu nozare savu pastāvēšanu skaita no 1919. gada 1. augusta, kad tika nodibināta Ceļu un būvju virsvalde. Taču ceļi Latvijas teritorijā bijuši jau senāk. Rakstos tie minēti kopš 13. gadsimta. Jau 1646. gadā iznākuši Zviedru valdības izdotie ceļu likumi. 1752., 1786. un 1801. gadā tika izdoti ceļu likumi Kurzemē. Kopš 1688. gada saglabājusies Livonijas ceļu karte, bet kopš 1695. gada izdotā Vidzemes ceļu karte. Kurzemes Hercogistes ceļi atzīmēti 1702. gadā izdotajā kartē.
1919. gadā Ceļu un būvju virsvalde uzturēja 703 kilometrus šoseju un bruģu. 21480 kilometri 2. un 3. šķiras ceļu tika uzturēti klaušu kārtā. Jau tā bēdīgā stāvoklī esošo un četros pasaules kara gados izpostīto ceļu pārvaldīšanai 1919. gada 1. augustā nodibināja apriņķa ceļu un būvju pārvaldes Rīgā, Cēsīs, Jelgavā, Liepājā, Tukumā.
1927. gadā uz Virsvaldes bāzes nodibināja Šoseju un zemes ceļu departamentu ar rajona ceļu inženieru posteņiem (mūsu izpratnē - ceļu pārvaldēm) Rīgā , Jelgavā, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē Smiltenē, Ventspilī, Valmierā, Madonā, Bauskā, Kuldīgā, Balvos, dodot attiecīgi numurus no 1. līdz 13. Uzsākot darbību, departamenta pirmais uzdevums bija saglābt nolaistos ceļus, lai kustība pa tiem būtu iespējama, kaut arī ar traucējumiem slapjākos gada laikos. Nākošais uzdevums bija izbūvēt lielāku centru tuvumā labi nostiprinātus ceļu gabalus ( šosejas, bruģus), kas izturētu intensīvo kustību, un paplašināt ceļu tīklu, piemērojot jaunajām prasībām.
Valsts savā uzturēšanā sistemātiski pārņēma klaušu ceļus, iegādājās jaunu tehniku, t. sk. 130 planētājus (autogreiderus), 110 veltņus, 36 akmens drupinātājus, darbnīcu iekārtas u.c. mašīnas. Tomēr būvobjektos un zemes darbos pamatā bija roku darbs un pajūgu transports. Lielākos būvdarbus veica uzņēmēji. Par augstām prasībām un būvētāju spējām liecina tādi objekti, kā tilts pār Gauju Siguldā un tilti pār visām lielākajām Latvijas upēm, nesagraujami betona segumi daudzos ceļu posmos, spēcīgas ražošanas bāzes.
1940. gadā Šoseju un zemesceļu departamenta uzturēšanā bija 11483 kilometri. Tajā skaitā 326 kilometri melno segumu, 1779 šķembu un "krīzes" šoseju, vairāk kā 3000 tiltu. Klaušu kārtā uzturamo ceļu garums bija 24179 km. Līdzās valsts budžetam ceļus finansēja no 1929. gada dibinātā ceļu fonda par summu - 29,96 miljoni latu. (šajā summā ir 8,97 miljoni, kas saņemti ar 3% nodokli no pārdotā alkohola.)
Lielu daļu ceļu saimniecības sagrāva Otrais pasaules karš. Tika iznīcināti aptuveni 1000 km šķembu šoseju, 660 tiltu. Frontes joslā pilnīgi tika sagrauti grants ceļi. Pēckara gados Latvijā ceļus sadalīja Vissavienības nozīmes ceļos, kurus pārzināja Maskavas dibinātā Iekšlietu tautas komisariāta Šoseju pārvalde (Ušosdor), un republikas nozīmes ceļos, kas bija Ministru Padomes Galvenās ceļu pārvaldes pārziņā. Dažās pilsētās bija abi šo pārvalžu iecirkņi.
Piecdesmitie gadi pagāja, saglabājot karā nopostīto. Straujāka ceļu attīstība sākās 1956. gadā, kad abas ceļu pārvaldes apvienojās. Sākumā izveidoja 21, vēlāk 26 ceļu ekspluatācijas rajonus - katrā administratīvajā rajonā vienu. Lielāku būvdarbu veikšanai pakāpeniski nodibināja 11 ceļu būvniecības rajonus. Liela nozīme Latvijas ceļu attīstībā bija vietējās nozīmes ceļu iekļaušanai valsts ceļu tīklā 1963. gada oktobrī. Trīskāršojot valsts ceļu kilometrāžu un nonākot līdz mūsdienu 20000 kilometru, strauji cēlās vietējās nozīmes ceļu kvalitāte.
Sešdesmitie gadi bija lielu rekonstrukciju darbu laiks. Atsevišķos gados no jauna tika uzbūvēti līdz pat 220 km melno segumu un 600 km grants ceļu. Sākot ar 1957. gadu uzbūvēja 23 asfaltbetona rūpnīcas. Paralēli to darbam turpinājās melno segumu būve, samaisot materiālus uz vietas. Šie, t. s. "melnie maisījumi" daudzās vietās 3 - 5 reizes pārsnieguši paredzēto kalpošanas laiku. Straujā tempā tika nomainīti koka tilti pret dzelzsbetona. Kritiski jāvērtē kampaņas veidā uzspiestā saliekamo konstrukciju ieviešana dzelzsbetona tiltu būvē. Šim progresīvajam paņēmienam netika sagatavota materiālā bāze, tāpēc negatīvās sekas jūtamas vēl tagad.
70. - 80. gados tika uzcelti 19 darbu vadītāju iecirkņi, 29 ražošanas bāzes, 2484 dzīvokļi un 145 individuālās mājas strādājošajiem, kā arī sporta un atpūtas objekti. Visus projektus minētajām būvēm izstrādāja 50. gados dibinātais projektēšanas institūts, daudzas konstrukcijas gatavoja Ceļu būvmateriālu kombināts, atstarojošās ceļu zīmes - Jelgavas Eksperimentālais uzņēmums. Sezonas laikā strādājošo skaits pieauga līdz 10 - 12 tūkstošiem cilvēku. Plaši izvērsās sporta un pašdarbības pasākumi.
Plašāku informāciju par ceļu nozares attīstību Latvijā Jūs varat iegūt Ceļu muzejā Šlokenbekā, Milzkalnē.
|
|
|
|
Par Latvijas Valsts ceļiem
